Reizēm dzīvē svarīgākās lietas notiek tad, kad tu tās nemaz negaidi. Trešdienas vakars, lietus ārā, es sēžu virtuves stūrī ar aukstu kafiju un domāju, kur palikusi mana diena. Pa logu redzams tumšais Rīgas centrs, garām iet cilvēki ar lietussargiem, un visi izskatās tik nopietni. Man gribējās kaut ko mazu, vieglu, kas novērstu domas. Nevis bēgšanu no realitātes, bet tādu... nelielu azartu.
Es nekad neesmu bijis liels spēlmanis. Kā students pamēģināju pāris reizes, zaudēju 20 eiro un noliku mieru. Bet tajā vakarā bija tāds īpašs noskaņojums, kad gribas, lai kaut kas notiek. Atvēru telefonu, paskatījos, kuras spēles man patīk vizuāli, izvēlējos vienu ar džungļu tēmu, jo vasarā taču gribas zaļumu. Ieliku piecus eiro. Tas bija mans budžets — viena maizes klaipa, piena un kaut kā garšīga cena.
Griezu. Nekas. Atkal griezu — divi eiro atpakaļ. Vēl viens grieziens — viena eiro laimests. Sāku domāt, ka varbūt tas nav mans vakars. Bet kaut kas lika palikt. Evolūcijas process? Riņķošana vienā un tajā pašā konfigurācijā. Un tad — tā džungļu sieviete uzlika uz mana telefona ekrāna tādu smaidu, ka es pat nepamanīju, kā mans likmju līmenis nokrita uz zemāko punktu. Trīs lauvas, tad četras, tad... piecas.
Neticami, cik maz vajag, lai pēkšņi viss apstātos. Man sirds sāka pukstēt kā pēc skrējiena. Trīs simti divdesmit septiņi eiro. Sēžu virtuvē, mute vaļā. Skatos uz ekrānu, skatos uz sienu, kur karājas mans vecā vectēva attēls ar karstmaizi, un es tiešām sajutu, kā šis vakars mainās.
Tev var likties, ka 327 eiro nav liela nauda. Un taisnība — tā nav bagātība, bet tajā brīdī man tas bija kā atgādinājums, ka dzīvē vēl ir momenti, kad veiksme ir tavā pusē. Nē, es sākšu gudro ties — turpinu spēlēt vēl piecas minūtes, un tad apstājies. Vai tas ir reāli? Man izdevās. Es izņēmu laimestu, nopirku sev gardas vakariņas, mātes puķēm un pārskaitīju atlikumu uz uzkrājumu kontu.
Jautājums, ko es sev uzdevu nākamajā rītā, bija: kāpēc es to daru? Atbilde ir vienkārša — tas nav par naudu. Labākajā nozīmē tas ir par sajūtu, ka dzīvē pastāv nelieli, patīkami pārsteigumi. Es gribēju sev pierādīt, ka nezaudēju kontroli, ka spēju pateikt stop un izbaudīt savu uzvaru bez neprātīgām domām. Un ziniet ko? Man tas izdevās.
Tā vakara dēļ es iemīlējos šajā vieglajā noskaņā, kad spēle nav bēgšana, bet tāda kā garšviela pelēkai ikdienai. Tagad reizēm darba dienās, kad līdzi velkas īpaši smagi, es atdarinu istabu ar sauļošanās lampu, pagatavoju sev tēju un atļauju sev vienu mazu spēli. Ne par lielu naudu. Desmit, piecpadsmit eiro. Un, lai kā man gāja, es no tā izbaudu procesu. Viena drauga, kurš bija klāt šajā manā stāstā, teica, ka esmu īsts , jo pārvērtu savu nelaimīgo trešdienas vakaru par kaut ko gaišu.
Gribu ieteikt arī citiem: spēlē tikai tad, kad esi noskaņots pozitīvi, un negaidi no laimesta kaut ko dzīvi mainošu. Ja laimē — prieks, ja laimē tikai maz — turpinām dzīvot. Tā bija smieklīgākā daļa visā šajā procesā: sēžot virtuvē ar aukstu kafiju, es sapratu, ka pat astoņi eiro laimests var padarīt dienu labāku par visu nedēļu. Jo tā nav summa — tā ir tā sajūta, ka tu esi uz minūti izkāpis no savas ierastās sliedes, paspēlējies ar domino, kā vectēvs mēdza, un atgriezies ar smaidu.
